Tiny houses: dzīvot ar mazāk

Iztēlojies dzīvi ar mazāk – mazāk lietām, mazāk stresu, mazāk nekārtību, mazāk kredīta maksājumu, mazāk neapmierinātību. Dzīvi ar mazāk traucējošiem faktoriem. Un tad iztēlojies dzīvi ar vairāk – vairāk laika, vairāk kvalitatīvu attiecību ar cilvēkiem, vairāk izaugsmi, vairāk ieguldījumu, vairāk apmierinātību ar dzīvi. Cilvēkiem ir dabiska vēlme un tieksme veidot pilnvērtīgas, patiesas un personiskas attiecības ar citiem cilvēkiem un par viņiem rūpēties, taču arvien vairāk var novērot, ka šī saikne “pārlec” uz objektiem tā, it kā tie būtu tikpat svarīgi kā cilvēki. Mēs lietām esam piešķīruši pārāk lielu nozīmi. Ir dabīgi, ka salīdzinām savu dzīvi ar citu dzīvēm, taču ar patērētāju sabiedrības, marketinga radīto ilūziju par labāku dzīvi, ko mums sniegs lietas, mēs ar bezprātīgu, automātisku ieraduma rīcību tiecamies pirkt vairāk un vairāk. Nepārtrauktā kāre pēc lietām un iepirkšanās rada mums naivu ilūziju, ka ar šīm lietām mēs būsim laimīgāki un nozīmīgāki, pilnvērtīgāki, mūsu dzīves būs tādas kā filmās, reklāmās un Instagramā. Lietām rodas simboliska nozīme, un tās stāsta, ka mēs esam laimīgi, veiksmīgi un gūstam panākumus, patiesībā paši tā neuzskatot. Mums ir svarīgi kā cilvēki mūs redz, tas mums dod atzinību, statusu, taču šobrīd diemžēl mēs tiekam vērtēti pēc tā, kas mums pieder, nevis pēc mūsu darbiem.

Minimālisma dzīves veids nenozīmē, ka mums ir jāatsakās no lietām, kas mums sniedz prieku, tas nenozīmē, ka mums ir jādodas misijā glābt pasauli no sienā skrienošās patērētāju sabiedrības vai ka jāsagrauj šo patērētāju ekonomiku. Šis dzīves veids māca nepirkt lietas, kas mums nav vajadzīgas, neļauties impulsīviem pirkumiem, kam mēs akli ticam, ka tie padarīs mūs laimīgākus. Tas palīdz rūpēties par mūsu planētu, ekosistēmu, vidi, kurā dzīvojam, kas tiek sagrauta ar mūsu automātisko kāri pēc vēl un vairāk. Minimālisms uzdod jautājumu, pirms mēs ienesam lietu savā mājā. Vai šī lieta sniedz funkciju, prieku vai padara manu dzīvi vērtīgāku, vai šī ir lieta, ko es gribu, lai definē mani kā cilvēku?

Finansiālās iespējas, vienkāršība un ilgtspējība ir tas, kas tiny houses (no angļu val. “sīkās mājiņas”) padara par perfekto risinājumu problēmai, ko mēs esam sākuši apzināties – kā nenodzīvot dzīvi darbam, bet gan to izbaudīt ar nelielu darbu. Tikai nesen cilvēki ir sākuši vēlreiz uzdot jautājumu, ko patiešām nozīmē būt veiksmīgam. Vai tu esi veiksmīgs, kad tev ir liela māja ar trīs mašīnu garāžu? Vai tu esi veiksmīgs, kad tev mājās ir visas jaunākās viedierīces un interjers ir veidots un atjaunots, balstoties uz jaunākajām tendencēm? Cilvēki izvēlas mainīt savus ieradumus un dzīves ikdienu, viņi plāno savu nākotni citādāk nekā tas sabiedrībā ir pieņemts. Viņi izlemj neaizņemties no bankas lielus kredītus, lai iegādātos lielus īpašumus. Atsakoties no lietām, kas sakrājušās viņu mājās, vairs nav nepieciešama tik liela telpu platība. Viņi iemācās dzīvot mazākās telpās ar svarīgākajām lietām, kas ir nepieciešamas, tādējādi atvēlot vairāk laika un enerģijas dzīvē nozīmīgākām lietām, kas savā būtībā nemaz nav lietas. Mazākā telpā ir mazāk lietu, par ko ir jādomā. Tas veido vieglāku, vienkāršāku dzīvi, rada brīvāku sajūtu. Jo vairāk mums ir lietu, jo lielākas telpas mums ir nepieciešamas, jo lielāku kredītu no bankas ir jāaizņemas un lielāku īpašumu jāpērk, jo vairāk naudas jāpelna - līdz ar to, iesprostojot sevi bezgalīgā darba ritenī, samazinot brīvo laiku, ko varētu pavadīt dzīves piedzīvojumos un veidojot pilnvērtīgas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.

Lai uzsāktu minimālisma dzīvesveidu, viena no pirmajām lietām, kas jāizdara – neklausīties cilvēkos, kas saka, ka tas ir neprāts. Drīkst dzīvot pret pieņemto sabiedrības kultūru. Lai arī tiny houses ir savas priekšrocības, tās rada arī izaicinājumus. Pats lielākais izaicinājums ir mainīt savu dzīvesveidu, ieradumus, lai tas būtu “ietilpināms” mazajā platībā. Liela daļa dekorāciju mūsu mājās nesniedz personisku vērtību mūsu dzīvei. Atbrīvojot telpu no bezpersoniskām lietām, atstājot tikai tās dekorācijas, kas patiešām ir svarīgas un atspoguļo tavu personību, telpa kļūs daudz skaistāka ar patiesāku stāstu par mājās dzīvojošajiem. Iekārtojot mājokli, virtuve ir viena no telpām, kas sastāda vislielākās izmaksas. Ironiski - tā vienmēr šķiet, ka nebūs pietiekami ietilpīga, jo tajā ir jāglabā tik ļoti daudz virtuves piederumu. Mazāk virtuves piederumu nozīmē, ka tos vieglāk ir iespējams saorganizēt, kā rezultātā nav nepieciešamas tik daudz atvilktnes, skapīši un cita virtuves furnitūra, kas ievērojami samazina izmaksas. Sakārtotas, brīvas, minimālas virsmas sniedz vizuālu tīrību, kas līdz ar to mazāk mūs nogurdina. Arī neizmantotas mēbeles, kas vienkārši telpā atrodas, aizņem gan fiziski telpu, gan mūsu uzmanību. Atbrīvojot telpu no liekām mēbelēm vai citiem interjera elementiem, telpa kļūst plašāka, tajā ir vairāk gaisa plūsmas, tā ir gaišāka, tā ir patīkamāka cilvēkam.

Otrs lielākais izaicinājums, izvēloties dzīvot tiny house, ir – kā iegūt maksimumu no šīs mazās platības. Pats būtiskākais ir atjautīgs, gudrs un funkcionāls plānojums. Ar dažādiem dizaina paņēmieniem, interjerā paredzot, galvenokārt, pašu svarīgāko, taču iekļaujot arī personiskos komfortus, vairāki projekti ir pierādījums tam, ka tas ir iespējams. Minimālisma dzīves veids nenozīmē, ka visām lietām interjerā ir jābūt minimālisma stilā. Minimālisma telpā ir tikai tādas lietas, kas sniedz funkciju un vērtību tavai dzīvei.

Telpas platību būtiski ietaupa kāpņu konfigurācija. Spirālveida kāpnes vai pie sienas atstutētas koka trepes aizņem mazāku platību nekā tas būtu ar standarta kāpnēm. Izcils piemērs tiny house ar spirālveida kāpnēm ir franču interjera dizaineres Myrtille Drouet radītā mikro māja Parīzes vēsturiskajā centrā. Micr’Home atrodas 2,78m šaurā divu ēku starpā. Pacelta 5m augstumā jeb otrā stāva līmenī, tā saglabā šķērsieliņas funkciju. Pati mājiņa ir ar divu metru platiem trīs stāviem, kopā veidojot 26m2. Tajā ir dzīvošanai pašas svarīgākās telpas – 1.stāvā ir virtuve, 2.stāvā – dzīvojamā telpa un vannas istaba, 3.stāvā guļamistaba. Visus stāvus caurvij vizuāli viegla, gaisīga dizaina spirālveida kāpnes no metāla. Neskatoties uz to, ka mājiņas telpas ir ļoti šauras, gaiša interjera tonalitāte nojauc šauro telpu sajūtu, ienes telpās gaismu. Dienasgaisma mazās telpās ir īpaši svarīga, jo tā telpu izgaismo un padara patīkamāku, samazina šaurības sajūtu. Lielie logi paver plašu skatu uz apkārtējo vidi, kas vizuāli mazās telpas platības palielina – tās vizuāli tiek apvienotas ar apkārtējo vidi. Micr’Home gadījumā skatieni no ārpuses caur lielajiem logiem tiek nomaskēti ar lāzeri izgrieztām dekoratīvām metāla loksnēm. Lai gan mājiņa tiek izīrēta tūristiem kā naktsmājas Parīzes apskatīšanai, tā lieliski spētu nodrošināt ērtu, funkcionālu dzīvošanu divām minimālisma dzīvesveida personām.

Kodasema ir igauņu dizaina komanda ar lielu kaislību pret minimālisma dzīvesveidu un ceļošanu. Apvienojot šīs kaislības, komanda ir radījusi saliekamu betona mājiņu, kuru ir iespējams izjaukt un pārvest uz citu lokāciju. Koda mājiņām ir vairākas versijas, kas atšķiras ar platību, dizainu, izmantotajiem materiāliem, kā arī viena no versijām ir paredzēta peldoša. Koda Concrete mājiņa ir apbalvota pārvietojamā versija, kuras kopējā platība ar terasi ir aptuveni 26m2. Tā ir ar diviem stāviem – 1.stāvā 16m2 plānota dzīvojamā zona ar virtuvi, 3,2m2 dušas telpa ar tualeti, 3,5m2 terasi un 2,2m2 tehnisko telpu. Ar 3,55m augstiem griestiem tā iekšpusē izskatās lielāka nekā stāsta kvadrātmetri, kā arī nodrošina iespēju tikai mazā daļā no 2.stāva platības (virs virtuves, sanmezgla un tehniskās telpas) ierīkot guļamzonu diviem cilvēkiem. Mājiņas priekšējā, ieejas fasāde abu stāvu augstumā ir no stikla, kas no telpas iekšpuses paver ļoti plašu skatu uz apkārtējo vidi, kā arī interjerā ielaiž ievērojamu daudzumu dienasgaismas. Virtuves bloks projektēts pašam nepieciešamākajam un minimāli – izlietne, mazā elektriskā plīts virsma, kā arī nav paredzēts lielais ledusskapis, bet gan zem virsmas pabūvējamais. Gaišais, minimāla dizaina interjers ietur vizuālu tīrību, kas vēl jo vairāk telpā saglabā plašuma sajūtu. Koda mājiņai uz jumta ir ierīkoti saules paneļi, kas ražo enerģiju, kā arī mājiņa ir projektēta tā, lai to būtu iespējams izmantot arī off-grid.

Tiny house ar vienu stāvu ir lielāks izaicinājums telpas plānojumam un funkciju nodrošināšanai. Ja telpas platība neļauj ierīkot atsevišķas, nodalāmas funkcionālās zonas, tad visbiežāk izmantotais risinājums ir transformējamas mēbeles, sienas vai sarežģītāk – gudra tehnoloģija un inženierija, kas ļauj telpu pielāgot vairākām funkcijām. Pirmais solis ir definēt iedzīvotāju skaitu un viņu nepieciešamās telpu funkcijas, taču vienlaicīgi ņemot vērā pieejamo budžetu. Projektēta un uzbūvēta ar limitētu budžetu, mājiņa Kerns Micro House ir rūpīgi pārdomāta un īstenota nodrošinot nepieciešamo komfortu tās iemītniekam – pensionāram. FWD arhitektūras birojs mājiņas izveidei izmantojis nekoptu, nolaistu garāžu, pārveidojot to kompaktā, modernā un minimālā arhitektūrā. Īstenošanai izmantoti lokāli iegūti materiāli. Tumšā koka fasādes apdare gaumīgi kontrastē ar gaišo un vieglo mājiņas interjeru. Kerns Micro House uzsver cilvēka mērogu, vajadzības, inovācijas un uzmanību detaļām. Pielāgojamas, elastīgas individuāli izgatavotas mēbeles ļauj telpu pārveidot tās vajadzībai, kā arī dod iespēju maksimāli izmantot telpas platību, palielinot tās funkcionalitāti.

Šī brīža situācija pasaulē piespiež mūs paskatīties uz pašsaprotamām lietām citādāk. Ar socializēšanās ierobežojumiem, darba vietas pārcelšanu uz mājām, mēs ne tikai novērtējam dzīvi pirms covid ierobežojumiem, bet arī izvērtējam savas ikdienas gaitas un paradumus. Viens no ieguvumiem, ko sniedz strādāšana no mājām, ir laika ekonomija, ko mēs pavadītu ceļā no un uz biroju. Viens no trūkumiem – darba ienešana mājās, privātajā telpā, kur laiks un telpa būtu jāvelta ģimenei. Ja īpašums dod tādu iespēju, tiny house ir risinājums tam kā nodalīt privāto dzīvi no darba dzīves. Čehijas arhitekts Petr Stolin pēc klientu lūguma, ir uzprojektējis divas identiskas ēkas The Zen Houses vienu otrai blakus, taču katra no tām kalpo citai funkcijai – viena mājām, otra darbam. Mājiņas ir trīs metrus garas un starp tām ir dārzs. Abas ēkas ir celtas no nedārgiem materiāliem – skaidu plātnes, koka sijas, saplāksnis, neapstrādāts metāls un gumija. Darba mājiņas iekšpuse ir krāsota balta, bet dzīvojamā mājiņas interjers ir tumšs. Mājiņu priekšējā fasāde ir vērsta uz dienvidiem, lai nodrošinātu tajās pietiekamu dienasgaismas daudzumu. Darba mājiņā dienasgaisma ir īpaši novērtēta – gandrīz katrā sienā ir lieli logi. Dzīvojamā mājiņas interjers ir tumšāks, pieklusinātāks un intīmāks. Darba galdu vietā ir izmantotas darba virsmas, kas stiprinātas pie sienas, lai grīdu uzturētu tīru un nepārblīvētu ar lietām.

Dziļi sevī zinām, ka mēs negribam vēl vairāk lietu, mantu, mašīnu. Mēs vēlamies to, ko šīs lietas mums dod. Mēs vēlamies justies pilnvērtīgi, veseli, apmierināti. Atsakoties no lietu iegādes, sākotnēji var rasties sajūta, ka mums tiek kaut kas atņemts, ka mēs vairs nevaram dabūt visu, ko gribam, ka visas lietas, kas mums pieder, ir vajadzīgas, jo ne velti tās mums ir. Atbrīvojoties no lietām, impulsīvās iepirkšanās, mēs dodam iespēju dzīvē ienākt kam nozīmīgākam un svarīgākam. Mums sev ir jāuzdod jautājums: “Kas tu vēlies būt, nevis par ko tevi mēģina radīt pasaule?”. Dzīves veidne, ko mums māca sabiedrība un lielas korporācijas, nav vienīgā iespējamā. Mēs katrs pats varam izveidot savu dzīves formu un dzīvot, kā vēlamies. Pārmaiņas nāk un tās ir nenoliedzamas, jo mēs nevaram turpināt patērēt vairāk par to, cik planēta spēja dot. Jautājums nav, vai mēs mainīsimies kā sabiedrība, bet gan kā mēs to izdarīsim. Vai nu mūs mainīs dizains, vai katastrofa. Mums ir jāizvēlas kvalitāte, nevis kvantitāte. Mums ir jāmīl cilvēki, nevis lietas.

Rakstā izmantota informācija no www.theminimalists.com un viņu veidotajām filmām “Minimalism” un “The Minimalists”.