Plastmasa, plastmasa un plastmasa

Plastmasa. Šis viens vārds pastāsta ļoti daudz, kas ir nepareizi ar šo pasauli. Pats sliktākais ir tas, ka tas stāsta arī par to, kas ir nepareizi ar mums pašiem. Par šo cilvēka milzīgo un grūti pārvaramo ieraduma spēku un slinkuma komforta zonu, kas mums pat neapdomājot liek pastiept roku un iegādāties plastmasas maisiņu, vienreizlietojamos plastmasas traukus, iepakojumus un izmantot plastmasas salmiņu savā dzērienā. Par cilvēka ignoranci un noliegumu, ka, izmetot šos plastmasas produktus atkritumos, tie mūs vairs neskars, jo “no acīm prom, no sirds ārā”, un par maldīgo ticību, ka “es viens jau neko nevaru mainīt”. Par dabas piesārņojumu (konkrēti ar plastmasu) tiek runāts tik daudz, ka šī tēma daudzu cilvēku acīs ir kļuvusi banāla un pat smieklīga, tomēr tā ir jāturpina. Jāturpina vērst cilvēku uzmanību un norādīt uz problēmas nozīmīgumu, vienlaicīgi to risinot radošos veidos.

Klusajā okeānā, starp Havaju salām un Kalifornijas štatu, peld plastmasas sala (salas nosaukums angļu valodā - Great Pacific Garbage Patch), kas ir trīs reizes lielāka par Franciju un turpina augt. To ir veidojis cilvēku pieprasījums pēc plastmasas produktiem, kam izmantošanas laiks ir ļoti mazs un tie ātri nonāk atkritumos. Dabiskos apstākļos galvenais plastmasas degradēšanas mehānisms ir saules radītais UV starojums, kas to sadala sīkās daļiņās līdz molekulu līmenim, kad to var izmantot augi vai mikroorganismi. Šis process var ilgt vairāk līdz pat 1000 gadiem. Plastmasas maisiņš sadalās 10-20 gadus, plastmasas pudele – 450-1000, zivju tīkli – 600, plastmasas salmiņš – 200 gadus. Mikroplastmasas šķiedras, kas rodas tai sadaloties, nonāk barības ķēdē – tās apēd zivis un putni, kuru organismā tās izdala ķīmiskas vielas, uzkrājas gremošanas sistēmā un izraisa nāvi. Ir atklāts, ka arī cilvēki, lietojot uzturā jūras veltes un jūras sāli, ļoti mazos daudzumos apēd mikroplastmasu. Vislabākais veids, lai risinātu šo problēmu ir, pirmkārt, atteikties no šāda veida produktiem, samazinot to pieprasījumu, līdz ar to ražošanas apmērus un piesārņojumu, otrkārt, šķirot atkritumus, nodrošinot to nenonākšanu dabā un veicinot to pārstrādāšanu.

“Plastmasa kalpo visu mūžu, tad kāpēc to vienkārši izmest?” ir jautājums, ko uzdod entuziastiski latvieši ar mērķi atrisināt pasaules plastmasas problēmu, parādot plastmasas skaistumu. POTVIK sadarbībā ar RTU studentiem PLASTIFY rada unikālus plastmasas puķu podus. Gandrīz puskilograms dažāda veida plastmasas atkritumi tiek izmantoti viena puķu poda izgatavošanai. Pēc autoru domām, process ir salīdzinoši vienkāršs – sasmalcināta plastmasa tiek iebērta veidnē, karsējot masa tiek saspiesta attiecīgajā formā. Katra puķu poda tonis un raksts ir unikāls. Atkritumi, ko mēs izmetam – plastmasas pudeles, iepirkumu maisiņi un iepakojums, var tikt izmantots, lai radītu ko lietderīgu un paliekošu.

INTERFACE ir paklājflīžu ražotājs, kas ražošanai, galvenokārt, izmanto atjaunojamus enerģijas resursus. Ražotājs ir dibinājis arī Net-Works programmu, kas ir inovatīva, starp-segmentu iniciatīva, kas izstrādāta, lai risinātu aizvien pieaugošo izmesto zvejas tīklu piesārņojumu dažās no pasaules nabadzīgāko kopienu piekrastēm. INTERFACE iepērk izmestos zvejas tīklus no šīm kopienām un pārstrādā tos jaunos diegos, no kuriem tiek ražotas paklājflīzes. Šo paklājflīžu pievienotā vērtība ir piesārņojuma samazināšana, samazināti resursi jauna materiāla izveidei un papildus ienākumi kopienām. Net-Works programma rada pozitīvas un ilgtspējīgas izmaiņas pasaulē. INTERFACE paklāji ir vairāku dizaineru pirmā izvēle ilgtspējīga interjera radīšanā un ir izmantoti vairākos birojos Latvijā.

Kazahstānas dizainere Enis Akiev radījusi metodi vienreizlietojamas plastmasas pārstrādei, lai radītu flīzes, kas līdzinās dabiskai akmeņu formēšanas procesam – caur karstumu un spiedienu. Metamorfie ieži, piemēram, marmors iegūst savu plūstošo, neregulāro rakstu, pateicoties lielajam spiedienam un karstumam. Dizaineres radītās flīzes ir veidotas imitējot šo procesu, līdz ar to iegūstot ļoti līdzīga raksta materiālu. Krāsu variācijas ir bezgalīgas – tās ir atkarīgas no izmantotā plastmasas iepakojuma. Pēc dizaineres domām, plastmasu izmest atkritumos nav iespējams – tā vienkārši nonāk zemē vai okeānos. Ideja produktam radusies, kad 2013.gadā tika atklāts biedējoši “jauns” akmens – plastiglomerate. To pirmo reizi atklāja Havaju salās pēc vulkāna izvirduma, kas sakausēja plastmasas atkritumus ar turpat atrodamajiem dabiskajiem materiāliem – akmeni, smiltīm un lavu. Dizainere dod iespēju mums pārdomāt plastmasas iespējas, kas, galvenokārt, netiek novērtētas, un plastmasa tiek uzskatīta par materiālu, kam nav vēstures – tas tiek izmantots un izmests. Savā ziņā katra flīze ir mākslas darbs, kas parāda plastmasas iespējas un skaistumu.

Holandiešu startup kompānijas PLASTICIET mērķis ir radīt “kaut ko vērtīgu” no pārstrādātas plastmasas, ko izmantot interjera un mēbeļu dizainā. Sadarbībā ar Nīderlandes plastmasas pārstrādes uzņēmumiem, izmantojot atlasītu un pārstrādātu plastmasu, PLASTICIET ražo lokšņu formāta plastmasas materiālu, kas ir līdzīgs terraco materiālam un ko iespējams izmantot dažādām vajadzībām – sākot no apdares līdz mēbeļu materiāliem. Dizaineru mērķis ir ar produktu sasniegt pēc iespējas vairāk cilvēku uzmanību un nest ziņu, ka plastmasas pārstrāde nav nekas īpašs – tā ir lieta, kam ir jākļūst pašsaprotamajai un vienkārši izdarāmai.

Plastmasa ir materiāls, ko cilvēki ir radījuši ar mērķi savas dzīves labklājībai un atvieglošanai, taču diemžēl neparedzēti tā ir kļuvusi par vienu no lielākajām cilvēces problēmām, kuru nav iespējams ignorēt. Tikai ar neatlaidību un radošiem risinājumiem ir iespējams šo problēmu atrisināt, paskatoties uz plastmasu kā lietderīgu, estētiski veidojamu materiālu, kas ir jau saražots pietiekamā daudzumā un ir salīdzinoši viegli pieejams un, ja pareizi izmantots, var kalpot ilgtspējīgi.